Viena no krīzes sekām ir pieaugošs bezdarbs, kas ir radījis sabiedriskajā telpā bažas par jaunu emigrācijas vilni. Ar vien skaļāk izskan kritika par šādas situācijas pieļaušanu un bezdarbību emigrācijas viļņa apturēšanā. Emigrācijā tiek saskatīts tikai sliktais. Tam seko paziņojumi par aicinājumiem Latviešiem atgriezties Latvijā, bet reāli nekas nenotiek.

Taču, lai izdarītu vērtējumus, vispirms nepieciešams apskatītu iemeslus aizbraukšanai un visus ar to saistītos faktus. Šeit mēģināšu parādīt virkni emigrācijas iemeslu, piemērus un pozitīvos aspektus, lai noslēgumā norādītu uz plašāku politikas instrumentu klāstu, kas, manuprāt, būtu arī efektīvāks.

Neoklasikas ekonomikas teorētiķi postulē, ka „starptautiskā migrācija un lēmums emigrēt ir vienkārša izmaksu-ieņēmumu summa, no kuras lēmumu definē maksimālie sagaidāmie ienākumi”. Respektīvi, migrāciju veicina neto ieguvums starp migrācijas izmaksām un sasniedzamo ienākumu līmeni mērķa valstī. Saskaņā ar šo teoriju migrācijas virziens tiek definēts no nabadzīgas valsts uz bagātāku valsti un vislielākajiem migrācijas apjomiem ir jābūt starp nabadzīgāko un bagātāko valsti. Ja pieņem, ka šī teorija ir pareizākā, tad jāsecina, ka cilvēki no Latvijas aizbrauks tik ilgi, kamēr algu līmenis nebūs izlīdzinājies ar Eiropu. Tas gan ir maz iespējams nepalielinot arī produktivitāti, kas ir atkarīga gan no darba ņēmēja, gan no darba devēja. Personīgi esmu pārliecināts, ka cilvēki nevadās no tīra ekonomiska aprēķina un savu lomu spēlē arī vērtības, kā „mājas” un „dzimtene”.

Segmentētā darba tirgus teorija savukārt redz pasauli, kā sadalītu divu līmeņu darba tirgū. Saskaņā ar šo teoriju migrācija ir pieprasījuma, nevis piedāvājuma vadīta. Iekšējas tendences attīstītās valstīs un to sabiedrībās rada tādu darbinieku iztrūkumu, kuri ir gatavi strādāt otrajā/zemajā līmenī, jo tajā ekonomiskais guvums pret pieredzi, spējām, vai izglītību ir zemāks. Arī šeit tiek prognozēts, ka cilvēki migrēs no nabadzīgām valstīm uz bagātākām. Taču atšķirībā no neoklasikas, šajā teorijā vadošais motīvs ir sociālā stāvokļa maksimizēšana un drošības palielināšana. Mērķa valsts darbaspēks palielina savu sociālo stāvokli, strādājot pirmajā līmenī. Nosūtošās valsts cilvēki palielina savu sociālo stāvokli, jo „mājās” viņu ienākumi dod iespēju atļauties vairāk nekā, ja būtu palikuši strādāt izejas valstī. Šo teoriju var lielā mērā attiecināt uz cilvēkiem, kas ir migrējuši uz Īriju, pārsvarā īslaicīgi, lai, piemēram, strādātu sezonālus lauksaimniecības darbus. Vēlāk šie cilvēki atgriežas un tērē uzkrātos ienākumus Latvijā.

Migrācijas jaunā ekonomikas teorija argumentē, ka starptautiskā migrācija rodas no ekonomiku sabrukumiem (market failure). Šī ekonomikas izgāšanās apdraud mājsaimniecību labklājību un rada barjeras to ekonomiskajai izaugsmei. Teorija argumentē, ka migrācija ir veids mājsaimniecību ienākumu dažādošanai, lai radītu nodrošinājumu pret iespējamiem riskiem nosūtošās valsts ekonomikā. Atšķirībā no iepriekšminētajām teorijām, šī teorija nepieņem, ka abās valstīs ir perfekti strādājošas ekonomikas. Latvijas gadījumā šis ir gan 90-to gadu ražojošās industrijas sabrukums, gan tikko piedzīvotais nekustamā īpašuma un mazumtirdzniecības tirgu sabrukums, plīstot kredītu finansēta patēriņa burbulim. Cilvēki šajās nozarēs pēkšņi bija bez darba un tādēļ ir spiesti meklēt darba iespējas ārpus Latvijas, jo pašmāju industrijas nespēj nodarbināt tik lielu darbaspēku. Tas gan arī nozīmē, ka, ja migrantiem tiktu piedāvāts un/vai būtu pieejams atbilstošs ienākumu avots Latvijā, viņi atgrieztos paši.

Pasaules sistēmas analītiķi savukārt uzstāj, ka globalizācijas procesi ir atbildīgi par mobilu darbaspēku grupu radīšanu, it īpaši attīstības valstīs, un vienlaicīgi savieno šīs valstis ar globālās ekonomikas centriem, kur ir lielāks pieprasījums pēc darbaspēka. Šī teorija ir labs instruments, lai izskaidrotu ne tikai zemas izglītības darbaspēka migrāciju, bet arī augsti kvalificēta darbaspēka migrāciju starp divām attīstītām valstīm. Līdzīgi, kā iepriekšējā teorija, globalizācijas efekti šeit ir domāti tās radītās strukturālās izmaiņas. Tradicionālām ekonomikas struktūrām sabrūkot rodas liels bezdarbs. Vienlaicīgi globalizācija, vai Latvijas gadījumā arī dalība ES, dod iespējas atrast darbu ne tikai Latvijā. Arī šeit – cilvēki būtu spējīgi atgriezties, ja būtu pieprasījums pēc šī darbaspēka.

Tīkla teorija apskata efektus starp-cilvēku saitēm, kuras savieno migrantus, bijušos migrantus un nemigrējušos izcelsmes valstī un mērķa reģionos. Saites var būt gan ģimenes, gan draudzības gan kopīga izcelsmes komūna. Teorija argumentē, ka šādu saišu eksistence veicina migrāciju, jo tās samazina migrācijas izmaksas, palielina ienākumu potenciālu un samazina migrācijas riskus. Šī teorija arī paredz, ka migrācijai ir pašuzturošas īpašības – migrācija noris arī tad, ja tai nav ekonomiska pamatojuma. Šos efektus varēja īpaši novērot, skatoties, ka cilvēki emigrēja uz Īriju un Angliju, neskatoties uz arī tur pieaugošo bezdarba apjomu. Devās, jo pazina kādu, kurš jau tur ir un cerēja uz to labāko. Šī grupa visdrīzāk būtu gatava atgriezties, pie atbilstošiem apstākļiem.

Visbeidzot trans-nacionālisms analizē retoriku un sociālu praksi, kuru īsteno migranti un to pēcteči un secina, ka to darbības pārsniedz valstu robežas. Tas ir process, kurā tiek novērots, ka migranti sevi iesaista vairāk kā vienā valstī vienlaicīgi. Pamata arguments ir, ka globalizētā ekonomikā eksistē arī globāli resursi, t.sk. cilvēkresursi. Tas uzliek par pienākumu analizēt ne tikai iemeslus kāpēc cilvēku migrē, bet arī to, kāda ir viņu ietekme uz izcelsmes un mērķa valstīm. Praktiski to var uztvert, kā Latvijas pilsoņu kļūšanu par ES pilsoņiem, kuri rūpējas ne tikai par savu izcelsmes valsti, bet arī valsti, kurā dzīvo. Aktīvi interesējoties un iesaistoties abu valstu norisēs.

Būtiski ir izcelt vairākreiz pieminēto – imigranti patērē arī izcelsmes valstī. Saskaņā ar Centrālās Bankas datiem, 2005. gada pirmajos deviņos mēnešos rezidenti pārveda uz Latviju vairāk kā 200 miljoni Eiro . Ar šādiem pārvedumiem migranti, kas nav spējuši atrast apmierinošus darba apstākļus Latvijā, stutē Latvijas ekonomiku. Apstākļos, kad uzņēmēji nespēj sniegt vairāk darbavietu, darba atrašana ārvalstīs un ģimeņu uzturēšana šādā veidā dod daudz vairāk ekonomikai, nekā bezdarba pabalsta saņemšana. Migrācija ir sava veida sociālais buferis tām mājsaimniecībām, kur valsts nav spējusi radīt pietiekošu nodrošinājumu. Migrācija ļauj pārciest to grūto laiku caur kuru iet Latvija.

Problemātiska migrācija kļūst tikai tad, kad ekonomika atlabs un no jauna parādīsies darba roku trūkums valstī. Problemātiski ir tad, ja migranti zaudē saiti ar savu izcelsmes valsti. Vēlams būtu, lai atgrieztos no Latvijas aizbraukušie, bet alternatīvi var tikt izmantoti arī iebraucēji.

Ņemot vērā augstākminēto un daudzās migrācijas iemeslu šķautnes, ir vērts padomāt, ko darīt, lai izvairītos no migrācijas problēmām vidējā/ilgā termiņā. Manuprāt, vispirms būtu jāpārtrauc retorika par migrantiem, kā valsts nodevējiem vai, kā ļaunums, kas jāaptur. Arī viņi savā veidā palīdz Latvijas ekonomikai – gan ar pārvedumiem/patēriņu, gan mazinot spiedienu uz sociālo budžetu. Tāpat jāatceras, ka migrācija nav beigas. Migrācija var būt divpusējs process.

Otrām kārtām, jānodrošina atbalsts migrantiem, organizējot Latvijas diasporas un centrus ārvalstīs. Tiem ir jākļūst par informācijas izdales punktu, caur kuru valsts var komunicēt ar izbraukušiem cilvēkiem. Kamēr objektīvi iemesli viņiem neļauj atgriezties (darbavietu trūkums un citi izzināti iemesli), atbalstīt viņu intereses mērķa valstī. Taču pie ekonomikas izaugsmes izraisīta darbaspēka trūkuma, izmantot izveidotos sociālos tīklus un kontaktus, lai aktīvi informētu par iespējām, kādas diasporas pārstāvjus sagaida mājās.

Cilvēki aizbrauc daudz un dažādu iemeslu dēļ, un tādēļ arī to atgriešanās prasīs vairāk, kā tikai saucienus atgriezties. 

Plašākai informācijai:

Glick Schiller, Nina/ Peggy Levitt (2006): Haven't We Heard This Somewhere Before? A Substantive View of Transnational Migration Studies by Way of a Reply to Waldinger and Fitzgerald. CMD Working Paper #06-01. Princeton University.

Massey, Douglas S./Joaquín Arango/Graeme Hugo/Ali Kouaouci/Adela Pellegrino/J. Edward Taylor (1994): An Evaluation of International Migration Theory: The North American Case, in: Population and Development Review, 20(4), pp. 699-751.

 1 http://www.bank.lv/lat/main/all/pubrun/avrev/2006/avrev0106/stradarzemes/