get paid to paste

par samērībām un to trūkumu

Kāpēc? Jo tieši tas man šķiet ir bijis galvenais šķērslis Latvijas attīstībai pagātnē un visticamāk būs arī nākotnē. Kaut esam nu jau guvuši sūru mācību, ka strebt karstu, ķert un skriet ir bīstami...mēs turpinām to darīt citās jomās ekonomiski, politiski un intelektuāli.

Es domāju – pietiekami ir rakstīts par mūsu žurnalistikas trūkumiem veidot objektīvu un daudzpusēju diskusiju par noritošiem procesiem, tā vietā aprobežojoties ar vispārējas izglītības guvušu reportieru atziņām un „viedokļiem” par lietu. Tādēļ šim jautājumam nepieķeršos, bet piefiksēju, kā problēmu nesamērīgā tieksmē uz peļņu caur skandāliem un seksu.

Es domāju – tik pat esam dzirdējuši par neprātīgām nodokļu izmaiņām vai pareizāk sakot to iecerēm, un vienlaicīgu sociālo izdevumu apcirpšanu. Vienlaicīgi bieži var atrast mūsu finanšu ministra lepnu citātu, ka pie visiem taupības pasākumiem ir izdevies atrast vēl un vēl papildus līdzekļu ES fondu apgūšanai.

Tāpat diezgan plaši ir zināms, ka tieši liela naudas masas plūsma – pārsvarā caur bankām izdoto hipotekāro kredītu ceļā – radīja augsni tiem burbuļiem, kas radās Latvijas ekonomikā – nekustamie īpašumi un mazumtirdzniecība. Tas viss turklāt, ne uz nacionālas ekonomikas pašgenerējošas produkcijas pamatiem, bet gan uz importu, kas radīja lielu inflāciju un līdz pat 25% no IKP deficītu (parādu) valsts ārējā tirdzniecībā. Kādu laiku viss bija ok, jo šo summu sedza ienākošā naudas masa...bet tai apstājoties nauda no ekonomikas strauji aizplūda un iestājās krahs.

Uzskatu, ka vainot kādu šeit ir lieki. Valsts vīri jeb viedie kurus ievēlam tieši tajā izšķirošajā brīdī 2006. gadā atradās priekšvēlēšanu periodā. Pat ja viņi bija gatavi/spējīgi uzklausīt to ekspertu viedokļus, kas brīdināja par gaidāmajām problēmām, tad viņi sastapās ar bīstamu dilemmu. Par varu valdībā cīnās piecas partijas. Vienīgā iespēja, kā pasargāt tautu no zaudējumiem ir ekonomikas bremzēšana (samērības ieviešana), bet, ja to dara viena partija, tad pārējās to nopels un šī partija zaudēs vēlēšanās. Alternatīva būtu visiem gudrajiem kopīgi vienoties par kopīgu rīcību. Taču – tāpat pastāv risks, ka kāda no partijām no vienošanās atkāpjas un „paņem un uzmet” retoriski. Nedomāju, ka kāds no politiķiem bija gatavs uz šādu risku un to daļēji, ja atkāpjas no emocijām, var saprast.

Otrs lomas spēlētājs bija un ir bankas. Bet arī tās atradās līdzīgas dilemmas priekšā. Pat ja tās ekonomisti un kredītu speciālisti bija pietiekami viedi, lai apzinātos, ka šāda kredītu politika ir neprāts un tas novedīs pie zaudējumiem bankai un valstij, tad arī viņi spētu uz to rīkoties tikai kopīgi. Kaut vienas bankas atteikšanās to darīt, ļautu tai bankai, kura nevienojas gūt negodīgu priekšrocību tirgus iekarošanā. Nedomāju, ka kāda no bankām bija gatava uz šo risku.

Trešā loma jāuzņemas pašiem kredītu ņēmējiem. Trūkstos samērībai un tiecoties pēc labākas dzīves (kas ir pilnībā saprotams), nesamērīgi ātri un daudz kredīti tika uzņemti. Tie tika iztērēti pārsvarā patēriņā un vērtību nenesošu preču (dzīves vieta, auto, TV) iegādē, nevis investīcijās, kuras vēlāk nestu peļņu un ļautu ar laiku pamazām nopelnīt iekāroto un atdot parādu. Un jā – cilvēki paļāvās uz bankām, paļāvās uz valsti un, protams, viņiem ir visas tiesības to darīt. Taču arī tad, vajadzēja apzināties kādu dilemmu priekšā atrodas gan valsts pārvalde (politiķi), gan bankas.

Par šo vislielāko atbildību ir jāuzņemas ceturtajai varai un pilsoniskās sabiedrības intelektuālās spējas trūkumam. Nav ne presē, ne sabiedrībā spēja un vēlme vispusēji, objektīvi un detalizēti diskutēt par procesiem. Vieglāk ir noriet katru par zagli un korumpantu, nekā izvērtēt rīcību opcijas un to lietderību. Šeit vislielāko vainu gan var uzlikt valsts mazattīstībai un PSRS mantojumam – nav LV inteleģences potenciāla tādā apjomā, lai veidotu šādu kvalitatīvu diskusiju. Un ja tā ir, tad tā ir aprakta tik dziļi, ka nekur tā neparādās.

Par šo gan valdība(s) var uzņemties vislielāko atbildību, jo LV attīstības modelis ir bijis projektveidīgs (RU spēku izvešana/ES/NATO) un „līdz nākamajām vēlēšanām”, nevis samērīgi un vispusēji izvērtējot mērķus un potenciālus. Ko es ar to domāju?

Es valsti redzu, kā sistēmu. Un līdzīgi, kā katras ķēdes stiprumu nosaka tās vājākais posms, katras sistēmas potenciālu nosaka, tās mazspējīgākais posms. Latvijā jau gadiem tie ir bijuši produktivitāte un inovācijas.

Un tas, ko es domāju ar samērīgu un vispusēju politiku ir mainīt akcentus budžeta plānošanā.

Vispirms jau īstermiņā. Nu nav iemesla tik ļoti samazināt sociālo budžetu un vēl celt nodokļus. Budžeta deficītu var ievērot arī samazinot „svētās govs” elementu – līdzekļus ES naudu apgūšanai. Kāda jēga rezervēt tādu naudu? Līdz šim dzirdētā atbilde – jo tad mēs neapgūsim visu, ko mums ES dod.

Mana replika – nu un tad. Nu nevajag mums katru centu no tās naudas, ko ES piedāvā. Vajag tikai to daļu, kuru spējam, mākam un varam efektīvi pielietot. Mums nevajag ES naudas interneta portālu un veikalu attīstībai, kas pārpārdod Latvijas tirgū ārzemēs iepirktas preces. Mums vajag tik daudz ES naudas, cik tas veicina ekonomikas attīstību – infrastruktūra, preču/pakalpojumu piedāvājuma attīstība. Turklāt nevis nesamērīgos apjomos, bet tik daudz cik ekonomika spēj efektīvi sevī uzņemt – un tas apjoms ir ievērojami mazāks nekā šobrīd paredzētais. Tāpat ierobežot var to ES finansējumu, kas ir piesaistīts ārvalstu preču iegādei un ievešanai LV. Es nemācēšu pateikt cik tieši šādi var ietaupīt, bet domāju, ka pietiekami, lai mazāks slogs balstītos uz iedzīvotājiem nodokļu un sociālo pabalstu sadaļās.

Ilgtermiņā es arī gribētu redzēt līdzvērtīgu samerības principu ievērošanu. Jā, ražošana (preces UN pakalpojumi) ir vajadzīga, kā bāze. Bet tos nevar uzspiest ar valsts plāna palīdzību. Visupirms, jau vajag labu vidi tās attīstīšanai (skat īstermiņa pasākumus), un otrkārt, vajag intelektuālo potenciālu, kas spēj attīstīt un vadīt ražošanas objektus, kuri būtu pieprasīti tirgū. Ražot nav pašmērķis. Ražot var tikai to, kas tirgū ir pieprasīts un ko var pārdot.

Lai radītu intelektuālo potenciālu, vajag vismaz 10-15 gadus. Kamēr vidējā izglītības līmenī, Latvijā nepieciešamas minimālas izmaiņas sistēmas efektivitātes celšanai – lielāks uzsvars būtu jāliek uz tieši universitāšu līmeņa izglītības stiprināšanu. Nav saprotams, ka neviena LV universitāte nav pasaules labāko 1000tī vai Eiropas labākajā 100niekā. Ir jāstiprina ne tikai augstskolu programmas, bet arī profesori kas tās pasniedz. Ir jānodrošina to tālākizglītība un jāstimulē to pētniecības apmaiņas braucieni uz top universitātēm. Lekcijas LU nedrīkst būt garlaicīgas atsēdēšanas stundas – tām ir jābūt saistošām, atjaunināta satura un modernām. Tām ir jāstimulē jauniešu vēlme domāt. Un visnopietnāk pie tā jāstrādā aktīvi tieši inženierzinātnēs, bet arī daudzās citās jomās.

Tikai tad tiks radīta intelektuāla vide vispusējai un samērīgai diskusijai, t.sk. ceturtās varas ietvaros, kas ļaus arī normalizēti izprast tos valsts procesus, kuri tiek vadīti ar valsts pārvaldes starpniecību.

Šeit gan varētu saņemt kritiku. Kādēļ izglītību, ja studentam pabeidzot augstskolu Latvijā nav darba vietas. Atbilde ir gaužām vienkārša. Mēs atrodamies ES un tā ir stratēģiska priekšrocība. Katram studentam eksaktajās zinātnēs ir pat ļoti brīva darbaspēka kustība pa visu Eiropu. Paskatoties plašāk par Latviju – darbu pavisam noteikti var atrast. Daudzās valstīs ir liels speciālistu deficīts.

Bet kāpēc Latvijai investēt, ja šie cilvēki aizbrauc? Atbilde – fakts, ka aizbrauc pats par sevi nav slikts. Pirmkārt, katru gadu Latvijas ekonomika saņem vairākus desmitus miljonus latu no cilvēkiem, kas Latvijā nav spējuši atrast darbu, bet atrada to kādā citā valstī. Tas stiprina iekšējo patēriņu apstākļos, kamēr pati Latvija nav spējīga sniegt ievērojamu iekšējo tirgu. Otrkārt, šie aizbraucēji gūst unikālu pieredzi, kuru pēcāk spēj kopēt un attīstīt Latvijā. Tieši šādā „pieredzes” pārnesē radās, piemēram, Emihla Gustava šokolāde un Stendera ziepju fabrika, kas nu jau ir Latvijas izcelsmes starptautisks uzņēmums.

Taču ir arī trešais punkts. Tikai tad, kad ir atbilstoša izglītība un specialitāte var sagaidīt, ka radoši jaunieši radīs inovācijas. Inovācijas savukārt var tikt pārvērstas par produktiem, un tie var nodrošināt Latvijai savu Nokia. P.S. Somija cīnoties ar savas finanšu krīzes sekām (NĪ + mazumtirdzniecības burbulis) 1992. gadā uzsvaru lika tieši uz zinātni/izglītību, kā rezultātā izveidojās blakus mežrūpnieku un derīgo izrakteņu ieguves industrijām arī ļoti spēcīga IT&K industrija.

Tādēļ uzskatu, ka tieši samērība ir atslēga gan šodienas, gan nākotnes problēmu risināšanai. Tiesa, paies vairāk gadi pirms tie rādīs rezultātu. Bet es ticu, ka pie skaidri definētiem mērķiem arī tautā var būt atbalsts. Jo mēs taču nedzīvojam sev, bet gan saviem bērniem un to bērnu bērniem. Ne tā?

Pasted: Jan 22, 2010, 12:29:04 pm
Views: 97