get paid to paste

Vēstule no Neo

Lielākā Latvijas problēma ir sabiedrības apātija un pasivitāte, samierināšanās ar to, kas notika un notiek Latvijā. Vēl traģiskāk ir tas, ka cilvēki vairs netic, ka viņi var kaut ko mainīt uz labo pusi. Ļoti daudzi ir vīlušies, un viņiem ir kļuvusi vienaldzīga Latvijas kā valsts nākotne. No vienas puses, cilvēki pašlaik ir aizņemti ar izdzīvošanas problēmu risināšanu, kad tāda abstrakta valsts nākotne liekas mazsvarīga. Bet, no otras puses, krīze nevar būt attaisnojums – līdzīgi bija arī treknajos gados, tikai tad priekšplānā bija citas problēmas un intereses. Un tad rodas jautājums: kādu valsti mēs ar šādu nevērīgu attieksmi esam sev uzcēluši un kādu atstāsim nākamajām paaudzēm?

Latvijas nākotne man rādās drūmās krāsās, ja politiķi un valsts pārvalde nesāks domāt un, galvenais, rīkoties valstiski, nevis šauru partijas vai biznesa interešu vadīti kā līdz šim. Neticu, ka tas var notikt pats no sevis, jo pārāk ilgi viņi ir «vārījušies savā sulā», pazaudējot saikni ar realitāti un parasto tautu. Ir nepieciešama aktīva rīcība un stiprs stimuls no sabiedrības puses, lai pie varas esošie valstoņi vai nu paši mainītos, vai arī dotu vietu jauniem valstsvīriem. Diemžēl līdzšinējā vēsture rāda, ka latvietis labāk pasēdēs mājās pie televizora un paburkšķēs, uzrakstīs kādu niknu komentāru internetā par kārtējām nejēdzībām un netaisnību, bet aktīvākai darbībai tā arī nesaņemsies. Ar atrunu «Ko tad nu es?» vai «Es jau tāpat neko nevaru ietekmēt». Ja tā domās liela daļa no mums, tad Latvija no purva āra netiks.

Te iederēsies pamācošs stāts par attieksmi un drosmi karalaukā. Visi guļ ierakumos, un tūlīt tiks dots signāls, ka jālec no ierakumiem ārā un jādodas kaujā. Katrs pie sevis izrēķina, ka viņam vislabāk būtu neskriet pirmajam, bet no ierakumiem izlēkt pēc iespējas pēdējam – jo tad ir lielākas iespējas palikt dzīvam. Un galu galā – viens karavīrs jau tāpat kaujas iznākumu neizšķirs, vai ne? Lai tie citi karo, es labāk pasēdēšu ierakumos. Tad nu, atskanot signālam, visi turpina tupēt ierakumos, nikni skatoties uz apkārtējiem – kāpēc gan tie neklausa signālam un nedodas kaujā, maitas tādi, par dzimtenes aizstāvēšanu nemaz nedomā! Kāds ir rezultāts šādai rīcībai, kad visi domā tikai par savu ādu? Pie ierakumiem pienāk ienaidnieks un ielaiž lodi pieliektajās galvās. Kauja zaudēta. Tā nu arī vidusmēra latvietis šobrīd sēž un gaida, un purpina, ka neviens neko nedara, lai valstī būtu labāk, bet pats nav par mata tiesu labāks.

Daži gaida kaut kādu Laimes lāci, kas atnāks un visu izdarīs, kamēr viņi no malas varēs mierīgi noskatīsies, rokas klēpī salikuši. Diemžēl šie cilvēki ir jāsarūgtina – Laimes lācis nenāks, pašiem vien būs viss jādara, ja gribēsies sasniegt pozitīvu rezultātu. Vienīgie, kas parasti atnāk paši, ir savtīgi pašlabuma meklētāji. Bet tādi cilvēki neko labu valstij un tās iedzīvotājiem līdz šim nav sagādājuši un arī nākotnē nesagādās.

Kas ir tas, kas vidusmēra latvieti (lai gan mēs sevi par tādu katrs atsevišķi neuzskatām) var pamudināt aktīvākai rīcībai? Mūslaiku vēsture pierādījusi, ka tā nav ekonomiskā krīze un arī bads tas nav. Latvietis klusi badojas, bet ar mēslu dakšām uz Rīgu (lasi – valdību) neiet. Iekustināt var tikai klaja netaisnība – tātad nevis tas, ka pašam nav ko ēst, bet gan tas brīdis, kad sirds «apskrienas» par kādu politisku nelietību vai netaisnību. Kā savulaik cēlās Loskutovu aizstāvēt. Un netaisnībai jābūt skaidri un vienkārši ieraugāmai – citādi latvietis nav ar mieru. Lielās amatpersonu algas vidējais latvietis par tādu netaisnību laikam neuzskata. No vienas puses, vidējais latvietis ir gan skaudīgs un citu lielās algas tam nepatīk, no otras puses, latvietis laikam uzskata, ka visos laikos šitā ir bijis – gan pie kungiem, gan biedriem, gan tagad.

4ATA necīnās PRET bagātajiem. 4ATA cīnās PAR taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem. Tā ir ļoti būtiska atšķirība. 4ATA nav pret lielām algām kā tādām. Tiek publicēti pilni algu saraksti, lai jebkurš varētu novērtēt, vai «jostu savilkšana» ir notikusi taisnīgi, lai parādītu valdošo bardaku un panāktu caurspīdīgas un godīgas sistēmas ieviešanu. Algas, kuras tagad dažās valsts iestādēs un kapitālsabiedrībās ir kļuvušas publiski zināmas, – pēc savas būtības jau nav nekāds noslēpums. Demokrātiskā valstī tam visam būtu jābūt zināmam arī bez tādiem aktīvistiem kā Neo un 4ATA.

Publiskajā telpā man ir vaicājuši, kāpēc netiek publiskotas algas ar visiem vārdiem un uzvārdiem – tā jau tos valsts izzadzējus pret kuriem esmu solījies cīnīties, nemaz nevar atpazīt. Ja nosauktu vārdus – vai kas mainītos? Vai otrā dienā šos cilvēkus neviens vairs nesveicinātu un pārdevējas veikalā neapkalpotu?

Valsts galveno amatpersonu reakcija, precīzāk tās trūkums, ļauj izdarīt nepatīkamus secinājumus. Viņiem ar pirkstu tiek parādītas konkrētas problēmas, bet atbilde labākajā gadījumā ir «bez komentāriem». Dombrovska kungam, protams, ir taisnība, ka viņam ir pieejams daudz plašāks datu apjoms. Bet kāpēc tas netiek izmantots reālai analīzei? Slinkums? Bailes? Nolaidība? Varbūt tas ir kārtējais apliecinājums, ka galva ir sapuvusi un tā ir sistēmiska lieta? Varbūt augšā visi pēc būtības ir vienādi, neskatoties uz piederību konkrētai partijai? Varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc tik grūti partijām iet sarunās ar sociālajiem partneriem – viņi pieraduši citus ignorēt un paši visu nolemt?

Protams, viens cilvēks, pat viena neliela armija kā 4ATA nav karotāji. Neo un 4ATA var rādīt piemēru, ka nedrīkst atmest cerības kaut ko mainīt uz labu, nedrīkst padoties, aktīvi jārīkojas. Diemžēl ne vienmēr tas, kas ir likumīgi, ir taisnīgi, un ne vienmēr tas, kas ir taisnīgi, ir likumīgi.

Savas pārdomas es gribētu nobeigt ar retorisku jautājumu politiskajai elitei: vai viņi ir domājuši, kas var notikt, ja viņi ar savu vienaldzību, citu ignorēšanu un neprātīgu kampšanu būs pat pēdējam pacifistam pierādījuši, ka ar nevardarbīgām metodēm esošo sistēmu nevar pārveidot? Vai tiešam viņi grib pierādīt, ka Latvijas iedzīvotāju pacietības mērs ir bezgalīgs?

(Publicēta žurnāla "Klubs" maija numurā un http://www.klubs.lv)

Pasted: May 12, 2010, 6:10:49 pm
Views: 2,326